Viss liecina par to, ka Bendžaminam Lī Vorfam bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka valoda un sabiedrības kultūra veido viena otru.
Ja apstāsimies un padomāsim, tad ieraudzīsim, ka valoda tik tiešām atspoguļo sabiedrības vēsturi — dažādu notikumu iespaidā parādās jauni vārdi, mainās esošo vārdu nozīme vai lietošanas biežums. Ja jēdziens sabiedrībā kļūst svarīgs, tā labākai atspoguļošanai tiek nodrošināta atbilstoša leksika, un otrādi.
Valoda parāda arī dziļākas atšķirības starp dažādu tautu domāšanas veidiem un pasaules redzējumu — ja japāņu valodā nav vārda ūdens, bet ir tikai mizu — aukstais ūdens un oyu — karstais ūdens, tad var pieņemt, ka šīs valsts iedzīvotāju acīs aukstajam un karstajam ūdenim ir pārāk maz kopīgā, lai tos apvienotu zem viena nosaukuma.
Tibetiešu vārds e-ma-ho — izbrīna un bijības sajūta, kas pārņem cilvēku tad, kad viņš patiešām iepazīst realitāti, ir vēl viens piemērs tam, kā vārdi atspoguļo praksi.
Ikvienam cilvēkam, kuram ir gadījies neatrast īstos vārdus sarunas laikā, bet asprātīgu un visādā ziņā ideālu atbildi izdomāt jau pēc sarunas beigām — tad, kad ir par vēlu, noderētu franču esprit de l’escalier — asprātīga piezīme, kas prātā ienāk, ejot lejup pa kāpnēm pēc vizītes beigām.
Trāpīgais vācu Schadenfreude — prieks par cita cilvēka nepatikšanām, ir vārds, kas varētu labi iederēties arī citu valodu arsenālos; savukārt Latvijas līgavu un līgavaiņu atzinību guvušo datumu 07.07.07. vācieši varētu aprakstīt ar precīzo Schnappszahl — vārdu, kas apzīmē jebkādu neparasti simetrisku ciparu kombināciju.
Demokrātiskās Republikas Kongo valodā — tšiluba — ir patiešām pārsteidzošs vārds ilunga, kas apzīmē cilvēku, kurš ir ar mieru piedot pāridarījumu pirmo reizi, paciest to arī otro reizi, bet nekādā gadījumā ne trešo reizi.