Sabiedrība bez saziņas ir kā saziņa bez valodas. Abas ir vienlīdz neiespējamas. Pamēģiniet iztēloties dzīvi bez valodas vai, izvēloties ne tik radikālu variantu — sabiedrību, kurā katrs valodu lieto pēc sava prāta, neievērojot valodas pastāvēšanai tik būtisko kolektīvo principu.
Lai arī vismaz kopš Sokrāta laikiem (sk., piemēram, Platona dialogu “Kratils”, kurā Hermogēns, Sokrāts un Kratils citu lietu starpā apspriež arī grieķu valodas vārdu saistību ar reālo pasauli) ir pastāvējuši dažādi viedokļi par leksikas saikni ar realitāti, tajā skaitā hipotēze par pirmvalodas radītāju, kurš vārdus veidoja saskaņā ar imitācijas principu (balstoties uz skaņu artikulācijas procesā iesaistīto runas orgānu kustību līdzību apzīmējamajiem jēdzieniem — piemēram, izrunājot burtu “r”, mēle atrodas nepārtrauktā kustībā, tāpēc tas ir iekļauts tādos vārdos kā “skriet”, “ritēt”, “braukt”, “virzīties”, “skraidīt”, jo šie vārdi arī apzīmē kustību), tomēr mūsdienās reti kurš apšauba tēzi par vārdu patvaļīgo, konvencionālo (angliski — arbitrary) dabu, izņemot onomatopoēzes (skaņu imitācijas, piemēram, “kikerigī”, “žvadzēt” vai “tarkšķis”) gadījumus un pētījumus fonosemantikas (t.i., skaņu semantikas) jomā.
Tādēļ, ar dažiem izņēmumiem, var teikt, ka vārdiem ir saikne ar apzīmējamajiem jēdzieniem tikai tiktāl, ciktāl cilvēki laika gaitā ir vienojušies par šo vārdu nozīmēm. Ja vienošanos neievēro, efektīva saziņa kļūst neiespējama.
Saziņas procesa galvenie dalībnieki ir informācijas sūtītājs, saņēmējs, pats ziņojums un trokšņi. Trokšņi var rasties ne tikai tehniska rakstura (skaņas vai jebkāda cita signāla pārraidīšanas vai uztveršanas) problēmu dēļ, bet arī tad, ja sūtītājam neizdodas savu ziņojumu noformulēt tā, lai saņēmējs to saprastu sūtītājam vēlamajā veidā. Tieši tāpēc saziņas efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no tā, cik rūpīgi sūtītājs izstrādā savu ziņojumu.