Cilvēka zināšanas par pasauli nekad nebūtu sasniegušas pašreizējo līmeni, ja nebūtu valodas, kas ļauj formulēt idejas, apmainīties ar tām, kā arī tās pierakstīt un tādējādi padarīt pieejamas nākamajām paaudzēm.
Zināšanas var glabāt divos veidos:
- dzīvo būtņu atmiņā — piemēram, druīdi neuzticējās rakstībai un svarīgu informāciju citām paaudzēm nodeva mutvārdos, viņu tradīcijas līdz mums ir nonākušas tikai pateicoties kristietības ieviešanai Īrijā, kur par garīdzniekiem pārtapušie tautas gudrības nesēji tās pierakstīja, izmantojot latīņu alfabētu; arī Latvijā zināšanas par vietējo mitoloģiju, tradīcijām un seno kultūru lielā mērā iegūtas no folkloras;
- uz informācijas nesējiem — vēstulēs, grāmatās, arhīvos, periodiskajos izdevumos un uz elektroniskajiem datu nesējiem.
Abi šie informācijas glabāšanas un nodošanas veidi izmanto valodu, tādēļ valodas kā zināšanu glabātājas loma šodien ir tikpat aktuāla kā jebkurā citā vēstures posmā. Lai šo funkciju veiksmīgi pildītu, valodai ir jāļauj pilnvērtīgi attīstīties līdzi pasaulei, kuru tā apraksta.